“Agrā rudens pievakare nogūlās pār pilsētu kā liela, melna platmale. Galvenā Jaunliepiņu muzeja zāle vēl laistījās gaismās, taču nupat arī tajā ienāca durvju sargs un, atslēgas šķindinādams, izslēdza gaismekli pēc gaismekļa. Viņš tā darīja ik dienu, kad vecais pulkstenis nosita sesto vakara stundu. Iedams garām Boneventūras Klekšeļa darbam, viņš uz mirkli piestāja, un viņa sejai pārslīdēja tāds kā viltīgs smaidiņš, kā smīns.”
