„Es sāku rakstīt dienasgrāmatu, kuru atļauts publicēt pēc manas nāves, ” savā jaunajā kladē ieraksta pusaudze Emīlija. Jau tobrīd meitenei ir skaidrs – viņa būs slavena rakstniece, kuras jaunības dienu dienasgrāmatu vēlēsies publicēt visi. Taču ikdiena atšķiras no sapņiem. Drīz vien pēc tēva nāves Emīlija nonāk „Jaunajā mēnesī” – radinieku mājās pie tantes Elizabetes. Tante nav vis kaut kāda laipnā feja – viņa ir stingra un principiāla, un, šķiet, nekas neliks atmaigt viņas cietajai sirdij. Ar pateicību pieņemot tantes rūpes, Emīlija savukārt mācās būt drosmīga un lepna. Šis ir aizkustinošs, romantisks stāsts par pusaugu meitenes pirmajiem mēģinājumiem rakstniecībā. Taču īstu baudījumu sagādā lappuses, kurās autore rāda, kā veidojas Emīlijas personība – vienlaikus lepna un sirsnīga, dziļi jūtoša un neglābjami radoša.
