Lāčplēsis. Atgriešanās

Visiem, kas kaut reizi mūžā lasījuši Andreja Pumpura eposu Lāčplēsis, droši vien atmiņā fināla ainas, kā ‟divi vīri cīnīdamies (..) ūdens dzelmē iegāžas.” Valdis Rūmnieks savā darbā – vienīgi prozas, ne dzejas valodā – sāk no tās vietas, kur A. Pumpurs beidza – stāsts ir par to, kā Lāčplēsis, pārvarot Daugavas spēcīgo straumi un atvarus, tomēr izglābjas. Taču viņš ir zaudējis gan savu burvju spēku, kas slēpās ausīs, gan cilvēka – vīra spēku. Neatguvis spēku, Lāčplēsis nevar uzvarēt Kangaru un aizstāvēt Lielvārdi. Vēl vairāk – viņš jūtas nevienam nevajadzīgs un dzīvei nederīgs. Bet kā un kur spēku atdabūt? Lāčplēsis savā ceļā sastop Rūsiņu – pusaugu zēnu, kuru viņš paglābj no pašnāvības. Šis cilvēciskais solis liek arī pašam Lāčplēsim neieslīgt bezcerībā. ‟Dziļš kauns pārņēma Lāčplēsi. Kas ir viņa, Lielvārdes valdnieka, sāpes pret šo mazo puiku? (..) Bet mēs abi... Mēs nedrīkstam padoties tumsai. Viņi to tik vien gaida. Mums, Rūsiņ, jāturas kopā!” Un Rūsiņš dodas līdzi nākamajās Lāčplēša gaitās. Plecu pie pleca viņi pārvar šķēršļus, ejot gan pie Purva burves pēc stipruma zālēm, gan uz viltīgā Līkcepures mitekli, gan Kangara mītni. Pieredzējušā vīra un ņiprā zēna draudzība ir neviltota un sirsnīga. Viņi varētu būt brāļi. Viņi varētu būt tēvs un dēls, bet pats galvenais – viņi viens bez otra nemaz nevar īstenot to, kas ir kļuvusi abu dzīves jēga.