Oliņš Boliņš sēž uz soliņa

Ieva Samauska (1969) ir viena no ražīgākajām latviešu autorēm, kas raksta bērniem. Viņas pirmā grāmata iznāca 2004. gadā, un desmit gadu laikā izdevniecībās nonākuši jau 15 darbi. Ieva Samauska raksta gan dzeju, gan prozu, un viņas tekstu intonācijā apvienojas joki un aizkustinošs mīļums, draiski smiekli un dziļas, taču gaišas pārdomas. Oliņš Boliņš, Čimpiņa Rimpiņa, Kājiņš Vējiņš un Bums. Ko jums atgādina šie vārdi? Protams, kurš gan nezina šo skaitāmpantiņu, kas palīdz izlozēt meklētāju paslēpju spēlē vai ķērēju “sunīšos”. Tomēr Ievas dzejoļos tie nav nez kādi vārdi bez īpaša satura. Tā ir viena varen jautra ģimene, kuru dzīves galvenais uzdevums ir visiem kopā neaizmirstami pavadīt, nē, izbaudīt laiku. Viss, ko viņi dara, ir pilns nebeidzamas rosības (pat ja tā ir gulēšana!), visām viņu idejām un iecerēm ir noteikts mērķis un jēga. Šī priekpilnā ģimenīte kopā veic rīta rosmi, spēlē spēles, atrod uz taciņas dažādus priekšmetus, kam citi paietu garām (gandrīz kā Pepija!), svin dzimšanas dienu, meklē zelta dālderi, sajūsminās par jūru, nebaidās no negaisa, brauc uz tirgu, pirms miega stāsta spoku stāstus, kļūst par cirka zvaigznēm, iet uz satikšanos ar miglu, bet satiek ķīnieti... Viņi aizrautīgi izdzīvo visus gadalaikus, izgaršo katru diennakts brīdi un ir tik nepārspējami īsti un dzīvi – grāmatas lappusēs pat šķietami saklausāms, kā rej suņuks Bums. “Oliņš Boliņš sēž uz soliņa” ir dzejoļu krājums, kurš savā rotaļīgumā šķiet kā vienā elpas vilcienā norunāts, nevis rakstīts. Vārdi lejas kā saldais krējums, tēli saistās kā ogas ķekarā, ik dzejolis ir vesels, pabeigts, izveidojies, atnācis pats, nevis sūrās pūlēs sacerēts vai konstruēts. Gluži kā Oliņam Boliņam piestāv katliņš, ko viņš kādā dzejolī lepni pielaiko, tā visai grāmatai lieliski piedien Veronikas Frolovas (1988) ilustrācijas, kurās māksliniece bērnišķīgā aizrautībā spēlējusies ar visdažādākajiem toņiem, arī bildēs uzburot to vieglumu un caurspīdīgumu, kas raksturīgs Ievas Samauskas tekstiem. "Krāsaini, interesanti, skanīgi. Jaukākais ir tas, ka mijas mīļums, humors, asumiņš, tēli ir redzami, dzirdami, taustāmi, pat saožami un sagaršojami." (Māra Cielēna)