“Vai tev ir kāda šausmīga tante? Tāda, kas nekad neatļauj palikt augšā un noskatīties mīļāko raidījumu televīzijā? Varbūt tava tante mēdz sniegt lielu, slapju buču savam pūdelim, un uzreiz pēc tam – arī tev? Iespējams, tante uzstāj, lai tu valkā to šaušalīgi durstīgo džemperi, ko noadīja tev uz Ziemassvētkiem? To, kam priekšā lieliem, violetiem burtiem rakstīts: ES MĪLU SAVU TANTI.
Lai cik šausmīga nebūtu tava tante, viņa nekad nespētu mēroties šausmīgumā ar Albertas tanti.
Albertas tante ir visšausmīgākā tante, kādu šī pasaule jebkad ir pieredzējusi,” tā apgalvo angļu rakstnieks un komiķis Deivids Valjamss, un pirmajā brīdī mums var likties, ka viņš pārspīlē un vārda “šausmīgs” daudzkāršojums dažādās formās un locījumos nav labs stils. Taču atliek vien izlasīt grāmatas pirmo nodaļu, lai būtu skaidri redzams – mums nav nekāda iemesla autoram neticēt. Nē, Albertas ieroči nav slapjas bučas, piedegusi auzu pārslu putra vai uzbāzīgi parfīmi. Šī sieviete ir visīstākā noziedzniece. Lasītājs nodrebēs, atklājot, ko tante audzē savā aptumšotajā siltumnīcā un kāda ierīce glabājas bēniņos. Tā nav nejaušība vai likteņa pirksts, ka divpadsmitgadīgā Stella palikusi vienīgā Saksbijholas mantiniece. To visai drīz sapratīs arī meitene pati. Un briesmīgā Albertas tante kopā ar savu milzu pūci, vārdā Vāgners, darīs JEBKO, lai tikai Stellai atņemtu mājas. JEBKO šajā gadījumā tiešām nozīmē JEBKO. Albertas cietsirdībai nav nekādu robežu. Bet ir arī labas ziņas. Pirmkārt, meitenei ir kāds visai spocīgs noslēpums, un viņa nepadosies. Otrkārt, par spīti Albertas šausminošajam šausmīgumam, autora rakstīšanas maniere līdztekus baismu drebuļiem garantē arī smieklu krampjus, jo Valjamss, mums visiem par prieku, tomēr ir un paliek komiķis.
No angļu valodas tulkojusi Ieva Elsberga.
