Sveiks, vali!

“Valis ir vecs tikai no ārpuses. Iekšpusē viņš ir tikai drusku vecāks par Spindzeli, jo māk ātri lasīt, rakstīt un rēķināt, un viņam viss skaidrs par bankas karti. Citādi Valis ir tieši tikpat vecs kā Spindzele, tikai lielāks un ar ūsām. Valis ir arī viltīgs – viņa iekšpuses vecumu zina tikai Spindzele, citiem Valis ir cienījamā vecumā. Tā Mamma saka, jo viņiem abiem ar Tēti Valis tēlo vectētiņu. Spindzele ir solījusies nekad viņu nenodot, izstāstot par Vaļa iekšpuses jaunumu, un viņa nekad, nekad to nedarīs. Valis pats to bija lūdzis – citādi viņu arī pielikšot pie kāda jaunu cilvēku darba, un viņi vairs nevarēšot visu dienu kopā darboties ap savām lietām un noslēpumiem.” Tomēr Lote pamana, ka tad, kad abi nerotaļājas, vectēvs reizēm šķiet daudz vecāks un vientuļāks. Cilvēkos viņš ir kluss un noslēgts. Kamēr Lote parkā spēlējas ar citiem bērniem, viņš sēž uz soliņa un klusē, lai gan turpat blakus ir citi pensionāri. Lote pamana, ka vectēvs nevienu svešu nesveicina, pat viņas parka draudzenes Signes vecmāmiņu. Bet Lotei taču ir mācīts, ka jāsveicina visur - gan ieejot zobārsta kabinetā, gan nejauši satiekoties kāpnēs. Un viņa ķeras pie sava vectēva audzināšanas.