Franču svīta

“Franču svīta” ir plaša vēriena panorāmisks darbs, kas kaut kādā ziņā atgādina “Vējiem līdzi” un dīvainā kārtā sasaucas ar pašas autores likteni. Gribētos sacīt, ka šī grāmata ir par cilvēka dabu un tās izpausmēm lielu pārmaiņu laikos — tās ne vienmēr ir tādas, kādām tām vajadzētu būt. Mīlestība uzplaukst ne tur, kur tā gaidīta, izdevīgums liek aizmirst sakāves rūgtumu, divkosība dzen bārstīt skaļus vārdus, slepus doties pie uzvarētāja un nosūdzēt, taču šodienas uzvarētāji rīt būs zaudētāji, lai gan vēl to nezina. Tas viss mums šķiet ļoti pazīstams, jo ir piedzīvots. Un ir skaidrs, ka autore runā par savu pieredzi. Lai gan atrisinājumu Irēna Nemirovska nedod, nojauta norāda, kāds tas būs. Un vēsture apliecina tās pareizību, lai gan autore pati vēl nav tikusi skaidrībā par iznākumu. Viss vēl turpinās. Rakstniece precīziem triepieniem darina veselu portretu galeriju, iemūžinot laikmeta iezīmes, un šīs personas vēlāk izrādīsies saistītas šādā vai tādā veidā. Iedzīvotāju attieksme pret iebrucējiem attēlota smalki un niansēti, iekarotāju izjūtas un atšķirīgu tautu attiecības tāpat, nav melnbalto toņu, labo un slikto, jo jebkur, arī karā, pastāv tā dēvētais “cilvēciskais faktors”. Greizsirdība ir varenāks dzinulis par patriotismu un pat par savu un citu drošību. Saduras mīlestība un pienākums, kad jāzaudē īpašumi un jāizmitina svešinieki, kuri kaut kādā kārtā triju mēnešu laikā kļūst par tādiem kā “savējiem”. Tās ir savādas norises, kuras atveidotas psiholoģiski pārdomāti. Romāns ir ļoti aizraujošs, bija patiess prieks to latviskot.