Trešā grāmata romāna-epopejas "Zudušo laiku meklējot" ciklā. Rakstot šo grāmatu, Prusts atceras visu no augstākajā sabiedrībā pavadītajiem gadiem, no gadsimtu mijas salonos "zaudētā" laika, no attiecībām ar tālaika aristokrātiskajām ģimenēm... Tādējādi viņa darbs ir savdabīga montāža, kurā apvienoti un sakārtoti izkliedētie augstākās sabiedrības dzīves fakti, lai no tiem izsecinātu vispārējo sabiedrības, valodas un kaislību likumus.
"Prusts literatūru saprot kā dzīves uzdevumu - dzīvot, lai rakstītu, un rakstīt, lai dzīvotu. Jā, kas tad ir dzīve, ja ne "zemju vārdi", "personu vārdi", kuru dzīvelīgās saknes mums palīdz nostāties līdzsvarā starp dabas pasauli un cilvēces vēsturi, nepaliekot āprusē kā tiem, kam aiz šīm saknēm nav izdevies aizķerties? Šis literārais pastarpinājums ir tas tīkls, kuru aužam ar savām dzīvēm, lai kādreiz tajā atmirgotu rīta saules staros zaigojoša rasas pērle."
