Leģendārais japāņu gravīru meistars Hokusai (1760-1849) ir radījis izcilo gleznu “Lielais vilnis” un daudzus citus meistardarbus. Bet dižā meistara palīdzes, meitas O-Ei dzīvesstāsts nogrimis aizmirstībā, tā detaļas paslēptas zem vēstures melnās lakas kārtas. Tagad par to varam uzzināt kanādiešu rakstnieces Ketrīnas Govjē romānā “Gravīru meistara meita”, kas klajā nācis “Jāņa Rozes apgādā”. No angļu valodas to tulkojusi Vija Stabulniece.
Stāstīdama par savu dzīvi, O-Ei ieved mūs 19. gadsimta Edo pilsētas krāsainajā pasaulē, kur kurtizānes saietas ar dzejniekiem, samuraji draudzējas ar aktieriem un vēl nepieredzētā radošo spēku pacēlumā uzplaukst māksla. O-Ei un Hokusai dzīvo starp rakstniekiem, tetovēšanas meistariem un prostitūtām, kopā strādā pie Hokusai neskaitāmajām gleznām un gravīrām un izvairās no represīvās sjoguna varas ieceltajiem spiegiem. Lieliski prazdama rīkoties ar otu, O-Ei atsakās veikt mājas soli un noraida visas uz sievietēm liktās cerības, lai ar visu sirdi nodotos mākslai. Būdama līdz pēdējam uzticīga meita, viņa pakļaujas savam tēvam, lielam savādniekam, kurš viņu izveidojis par to, kas viņa ir, un galu galā atņems viņai viņas vietu vēsturē. “Gravīru meistara meita” jaunā gaismā parāda mākslu, uzticību un sirsnīgās, nesaraujamās saites starp tēvu un meitu.
“Ļaudis saka, es neesot audzināta kā sieviete. Līdzjūtīgākie no viņiem šajā neveiksmē vaino manu tēvu. Tas esot negods. “Viņa glezno, bet nešuj,” viņi runā. Tas varētu būt uzraksts uz mana kapa. Varbūt ir arī. Bet, lai to uzzinātu, jums vispirms jāatrod mans kaps. Un to jūs nevarat.”
Grāmatas autore Ketrīna Govjē ir saņēmusi Toronto Book Award un Kanādas Merianas Eindželas balvu rakstniecēm karjeras vidusposmā. Viņas romāns “Radīšana” par Džonu Džeimsu Odibonu Labradorā ir apbalvots ar laikraksta New York Times “Gada ievērojamās grāmatas” titulu.
Grāmatas apjomīgajā pēcvārdā autore atklāj intriģējošus faktus par mākslinieces dzīvi un to, kā pētījumi mākslas vēsturē iedvesmojuši romāna tapšanu: “Man patīk māksla, un man patīk noslēpumi. Un es uz O-Ei dzīvi raudzījos gandrīz vai kā uz pētījumu par to, kā neērta darbības persona tiek izdzēsta no vēstures lappusēm. Kā tas var būt, ka sieviete, kuru viņas laikabiedri pazīst kā “lielisku gleznotāju”, tikpat labu vai pat labāku nekā viņas slavenais “Vecais”, vismaz uz vienu gadu pat “slavenākais no Edo māksliniekiem”, var pazust no vēstures annālēm? [..] Mēs nekad neuzzināsim visu.”
