Pagātnes spēks
Romāna galvenais varonis ir četrdesmitgadnieks Džanni Ordzans, bērnu grāmatu rakstnieks un gādīgs ģimenes tēvs. Džanni rāmā dzīve tiek satricināta dienā, kad viņu uzrunā dīvains taksists. Neparastais vīrs atklāj dažādus rakstnieka privātās dzīves sīkumus un panāk, lai rakstnieks uzklausa neprātīgu atklāsmi: nesen mirušais rakstnieka tēvs, armijas ģenerālis, patiesībā nemaz nav bijis aktīvs Kristīgo demokrātu partijas piekritējs un konservatīvs svētulis, kā dēls allaž uzskatījis, bet gan krievu spiegs, KGB aģents. Taksists apgalvo, ka ir bijis mirušā tēva labākais draugs, vienīgais, ar kuru tam bijusi kopīga slepenā pagrīdes dzīve.
Sākot no šī brīža, sāk drupt Džanni šķietami stabilās dzīves sargājošās sienas, ko romāna galvenais varonis neatlaidīgi būvējis ap sevi un savu ģimeni. Līdz ar apjausmu par ieilgušu radošo krīzi viņu mazpamazām pārņem stindzinoša atklāsme par nebeidzamu izlikšanos, kurā allaž piedalījies arī viņš pats, naivi meklēdams rāmu un harmonisku dzīvi. Sabrūkot pēdējai ilūzijai par laimīgu un saskanīgu laulības dzīvi, rakstnieks aptver, ka citāds izrādās ne vien nelaiķis tēvs un sieva, bet arī viņš pats un paša pieredzētā pagātne.
Neviens cits mūsdienu itāļu autors tik labi kā Sandro Veronēzi neprot būvēt stāstījumu, kas veidots no negaidītiem pavērsieniem, detektīvromāna cienīgas spriedzes un komiski groteskām šodienas Itālijas ainām, vienlaikus pārsteigtajam lasītājam liekot saprast, ka patiesībā tas lasa tikai un vienīgi par paša dzīves visdziļākajām dzelmēm.
