Dženisa neatceras, ar ko sākās viņas stāstu kolekcija. Varbūt ar sarunas fragmentu, ko viņa dzirdēja, tīrīdama izlietni? Drīz vien (slaukot viesistabā putekļus vai atkausējot ledusskapi) Dženisa pamanīja, ka cilvēki uztic viņai savus stāstus. Varbūt viņi to ir darījuši vienmēr, taču tagad tas notiek citādi, tagad stāsti paši tiecas viņai pretī, un viņa tos pieņem...
Sākot strādāt par apkopēju pie misis B – šķelmīgas deviņdesmit divus gadus vecas kundzītes –, Dženisa satiek kādu, kurš vēlas uzklausīt arī viņas pašas stāstu. Tomēr Dženisas nostāja ir stingra, viņa sevi uzskata par stāstu glabātāju, un viņai nav stāsta, ko stāstīt. Vismaz ne tāda, ar kuru viņa būtu gatava dalīties...
Misis B nav viegli apmānīt, viņa saprot, ka Dženisa kaut ko noklusē. Interesanti, ko gan viņa slēpj? Galu galā, vai tad ikvienam nav kāds stāsts?
