Laikā, kad attieksme pret krievu kultūras fenomeniem, tostarp klasiku, kļuvusi par visai asu diskusiju tēmu, Fjodora Dostojevska (1821–1881) romāns “Velni” (oriģinālvalodā “Бесы”) ieguvis sevišķu aktualitāti. Jo neviens – ne politikas, ne dīvāna eksperti – nespēj īsti atbildēt uz jautājumu: kā gan krievu tauta, pār kuru, kā likās, beidzot arī bija ataususi demokrātijas saule, ir pieļāvusi un pieļauj humāno regresu savā zemē un tās invāziju pasaulē?
Taču ir zināms, ka vēsturē šis nebūt nav pirmais precedents, un, ka tam ir dziļas saknes, – to savā nesaudzīgajā un ironiskajā, pat groteskajā rakstnieka manierē atspoguļojis F. Dostojevskis savā apjomīgajā daiļdarbā.
2022. gadā režisors Elmārs Seņkovs Valmieras teātrī iestudēja izrādi “Nelabie. Pēc Dostojevska”, kuras pamatā ir romāns “Velni”. Izrāde ir ieguvusi nedalītu skatītāju un teātra kritiķu atzinību – 2023. gadā tā saņēma četras “Spēlmaņu nakts” balvas.
Elmārs Seņkovs, kuru žūrija atzina par gada labāko režisoru, šī krievu rakstnieka daiļrades centrālā darba saturu ar pravietisko nozīmi arī vērtē mūsdienu kontekstos: “Lasot romānu, pārņem neticamas alūzijas ar šodienu – Krievijas nespēju izlauzties ārā no sava dēmoniskā apļa. Tās vēsture saistās ar izlietām asinīm, teroru un aklu vājprātu. Romāna varoņi sastopas ar ļaunumu – ar velniem, sevi pakļaujot haosam, kas veidojas no nihilisma. Tas tad arī kļūst par sākumu lielajai ļaunuma impērijai.
Apskaužama Fjodora Dostojevska meistarība precīzi un nežēlīgi atainot savus varoņus. Pat lielākie egoisti ar asiņainām rokām aiziet kā uzvarētāji. Rakstnieks savā ziņā ir nesaudzīgs arī pret lasītāju, sākotnēji lēni un it kā mierīgi virpinot šķietami sadzīvisku intrigu.
Velni jeb nelabie ir mūsos katrā, tāpēc jāuzdod jautājums, kādos apstākļos mums jānonāk, lai tie dejotu ar mums nāves deju. Vienlaikus rakstnieks runā par garīgumu un humānismu, tikai šajā romānā tas tiek meklēts caur cilvēka dvēseles tumšajiem nostūriem un grēkiem. Vai cilvēks ir gatavs ieskatīties bezdibenī? Tas biedē, bet, iespējams, tas ir ceļš uz garīgu izaugsmi.”
Grāmatā ir ievietota nodaļa “Pie Tihona”, kuru pats autors cariskās cenzūras dēļ neieraudzīja izdotu.
Romānu tulkojis Oto Brikšķis, jaunās nodaļas tekstu – Gunita Mežule.
