No paša sākuma līdz pašām beigām Atlantīda pakļāvās dievu un cilvēku gribai: tapa, uzplauka un pazuda, atstājot vien skaistāko mītu cilvēces vēsturē. Kopš brīža, kad pār Atlantīdu sakļāvās okeāna viļņi, cilvēce sapņo par brīnišķo vietu, kas bija, un mēģina saprast, kāda tā ir.
“Atlantīda, kāda tā ir” vienlaikus ir romāns, mīts, poēma un prāta spēle.
Egīls Venters (1964) raksta, rūpīgi izvēloties katru vārdu, šķiet, viņš tos aplūko un apgroza pirkstos, pirms uzliek uz papīra un atdod mums lasīšanai. Viņa darbi ir ietilpīgi, daudzslāņaini un aktuāli. Tie paģēr domājošu lasītāju, bet ir dāsni arī pret patērniecisku prātu.
