Ir sācies Pirmais pasaules karš, un daudzi latvieši bēg no frontes un jukām. Arī divpadsmitgadīgā Berta Dēliņa kopā ar vecākiem, brāli un māsu pamet dzimto Rīgu, nezinot, vai jebkad vēl atgriezīsies. Tomēr nedz bēgļu gaitas, nedz tas, ka pēc kara par izdzīvošanu jācīnās pašai, nespēj kliedēt jaunās sievietes ilgas pēc izglītības.
Māras Jakubovskas likteņstāsts "Melnā Berta" vispirms ir stāsts par sievietes ilgām mīlēt un būt mīlētai, par savas tautas vēsturē ieaustiem sapņiem un par latvieša dvēselei raksturīgo spītu izturēt jebkuru likteņa pārbaudījumu.
Berta Grigoroviča (dzim. Dēliņa) jeb Melnā Berta, kā viņu nemainīgi melnās kleitas dēļ iesaukuši skolēni, ir rakstnieces Māras Jakubovskas vecmāmiņa. Autore grāmatā atklāj savas dzimtas stāstu no Bertas skatu punkta – izceļo līdzi ģimenei trimdas gaitās, piedzīvo tuvinieku zaudējumu (Bertas brālis Jānis Dēliņš ir viens no diviem pirmajiem Brīvības cīņās 1919. gada oktobrī kritušajiem latviešu kadetiem), divu Pasaules karu postu, miera laikos strādā skolā, spēlē teātri, dzied un aktīvi līdzdarbojas sabiedriskajā dzīvē.
