Pēdas. Melita Rīgā
"Abus darbus uzrakstīju apmēram vienā laikā – “Pēdas” 1974. un “Melitu Rīgā” 1975. gadā.
“Pēdas”, kuŗu darbība risinās no 1941. gada janvāŗa līdz 1945. gada maijam, prātā rosījās ilgi, gadiem. Man dažreiz vaicā, kādēļ nerakstīju cilvēku īstos vārdus, kaut grāmatā minētie tēli visi ir dzīvojuši un aprakstītos notikumus piedzīvojuši. Gribēju, lai stāstu neuztvertu kā tikai vienas konkrētas ģimenes likteni, bet tajā justu laikmeta cietsirdību un jucekli jebkuŗa bērna skatījumā. Vai tas ir izdevies, lai spriež lasītāji.
“Melitu Rīgā” toties uzrakstīju gandrīz vai vienā elpas vilcienā. Dzīvojām ASV. 1974. gadā jutu, ka ir laiks aizvest abus mūsu jau pusaudža vecuma bērnus uz Latviju, lai viņi pieredzētu, ka Latvija nav tikai vecāku un vecvecāku, latviešu skolas skolotāju izdomāta vieta, bet ir reāla zeme, kur dzīvo mūsu tuvi radi un citi labi cilvēki."
Lalita Muižniece (1935), dzejniece un valodniece, dzimusi dzejnieces Rūtas Skujiņas un rakstnieka Jūlija Lāča ģimenē. Publicējusi dzejoļu krājumu “Žuburu rota” (1970) un dzejlapu “Rikšiem ziloni es palaidu” (1975), prozas grāmatu “Pēdas” (1975), populārzinātniskus darbus un pasaku bērniem.
Lalitas Muižnieces interešu lokā ir latviešu dzeja, kas tapusi gan trimdā, gan Latvijā, un folklora, tautasdziesmu metrikas jautājumi un fonoloģija. 1981. gadā Mičiganas universitātē viņa ieguvusi doktores grādu lingvistikā par disertāciju “Linguistic Analysis of Latvian Death and Burial Folk Songs” (“Latviešu miršanas un bēru dziesmu lingvistiskā analīze”).
Kopš 1970. gada Lalita Muižniece bijusi mācībspēks Rietummičiganas universitātē Kalamazū Mičiganā, kur kopā ar profesoru Jāzepu Leli izstrādājusi jaunas un modernas latviešu valodas mācīšanas metodes ārpus Latvijas dzīvojošiem studentiem; 1980. gadā izveidojusi akreditētu Latviešu studiju programmu. Strādājusi trimdas žurnālu “Jaunā Gaita”, “Mazputniņš” un “Mēs”, kā arī apgāda “Ceļinieks” latviešu klasiķu mazgrāmatiņu sērijas redakcijās.
No 1993. līdz 2004. gadam lasījusi lekcijas par latviešu tautasdziesmu valodu un trimdas dzeju Latvijas Universitātē un Latvijas Kultūras akadēmijā.
No laikabiedru vēstulēm autorei
Uldis Ģērmanis, 1975: “[..] Paldies par “Pēdām”. Tu esi īstenojusi interesantu ieceri par tematu, ko mūsu vēsturnieki vēl nav paguvuši apstrādāt (kaut arī vairāki gar to strādā). Bet tas jau ir “likumsakarīgi”, ka literāti bieži vien soļo citiem pa priekšu. Tev jau bez tam ir sevišķs iemesls interpretēt šo drūmo un sarežģīto laikmetu. [..]”
Voldemārs Avens, 1975: “[..] Tavas “pēdas” manās durvīs, ko “Ceļinieks” bija atsūtījis, izvērtās par pārsteigumu un pie tam īstu un priecīgu, lai arī grāmata pati melna un ar sāpi, kas Tev un daudziem sāpēs vēl ilgi. Kamēr vēl neesmu iespaidojies no kritiķiem un citiem gudriniekiem, gribēju Tev tikai pateikt, ka esi radījusi kaut ko vienreizēji īstu un patiesu (vismaz mūsu literatūrā). Tēma nav no vieglajām sevišķi Tev pašai, bet cik rotaļīgi un sirsnīgi, ar savām bērna acīm skatīdama, Tu visu šo drūmo mūsu tautas krusta zīmi esi likusi uz papīra. Tas tiešām novērtēšanas vērts! [..] Varbūt arī jaunatne ar šo darbiņu labāk izpratīs, kā tas viss toreiz bija… [..]”
Brunis Rubess, 1989: “[..] “Avotā” otrreiz sadūros ar Tavām “Pēdām”. Esmu ļoti priecīgs un pateicīgs, ka esam varējuši īsus gabaliņus staigāt pa tām pašām takām un skatīties tai pašā ūdenī. Ļoti skaists darbs! Paldies! [..]”
