Ilzes Lāces proza vilina ar tās vienkāršību un raito ritējumu. Klusinātās emocionalitātes dziļums atklājas stāstījumos no vienota pirmās personas viedokļa – dažkārt rezignēti vai skumji, citkārt asprātīgās, ar pašironiju un humoru apdvestās situācijās un allaž lokanā, dzirkstošā valodā. Šķietami vienkāršu un arī liktenīgu notikumu secība un vienotais skatījums, kas mijas ar gadalaiku iezīmētām filozofiskām pārdomām, rada plaša pasaules tvēruma izjūtu, ko veicina grāmatas intonatīvā daudzveidība un pabeigtība. Romāna klātesamības nojauta cilvēkā.
Anita Rožkalne, literatūrzinātniece, filoloģijas doktore
“Grāmatas apakšvirsrakstam ir divējāda nozīme. Lasītāji man bieži vien ir teikuši, ka gribētu, lai es uzrakstu romānu. Domāju, ka tas tomēr nav mans formāts – mani vairāk saista nozīmīgas epizodes varoņu dzīvē, kuras nevajag iestrādāt plašā vēstījumā. Bet šī nav arī tradicionālā īso stāstu grāmata. Otra nozīme – tās ir autores attiecības ar stāstu varoņiem, mīlestībai mijoties ar greizsirdību, dusmām ar prieku. Kā jau romānam piederas.”
