Melnās pārslas

Pauls Cēlans, īstajā vārdā Pauls Leo Ančels (Paul Leo Antschel, 1920—1970), ir viens no ievērojamākajiem vāciski rakstošiem 20. gadsimta dzejniekiem. Dzimis tolaik Rumānijai piederošajā Bukovinā, Černovicē (Czernowitz, vāciskais nosaukums, rumāniskais Cernăuţi), tagad Čerņivci (Чернівці) Ukrainā. Dzīvi beidzis Parīzē, ielecot Sēnā. Pseidonīms Celan ir rumāņu Ancel anagramma. Latviešu lasītājam Cēlans pazīstams Māra Čaklā un Māras Misiņas atdzejojumos, kas izdoti grāmatā “Magone un atmiņa” (Rīga: Liesma, 1983). Cēlans uzauga vāciski runājošā ebreju ģimenē. Bērnība pagāja daudznacionālā un multikulturālā vidē. Tēva cioniskajai pārliecībai līdzās mātes aizrautība ar vācu valodu un literatūru. Pusaudža gados Paulu interesē sociālisms un Spānijas republikas cīņa par izdzīvošanu. Ar augstākās izglītības ieguves nolūkiem saistīto daudzo Rietumeiropas braucienu iemesls ir “ebreju kvotas” Rumānijas augstskolās. Atgriezies Černovicē, jaunietis studē literatūru un romāņu valodas. Cēlana dzejas pavediens nedodas viegli rokā. Jāiedziļinās zīmēs un reminiscencēs, līdz izzūd zināmas robežas, skaņa un jēga slāņojas kā vārds un klusums īstā pašvalodā. Jana Vērdiņa “Lasiet! Lasiet nemitīgi, sajēga nāks pati no sevis!” Tā Cēlans esot atbildējis kādam savam lasītājam. Cēlana mīklas nodarbinājušas ne vien pulkiem tulkotāju un literatūrzinātnieku, bet arī katrs pa veselai grāmatai tām veltījuši Žaks Deridā, Moriss Blanšo un Hanss Georgs Gādamers. Šī atdzejas izlase pabeigta laikā, kad Ukrainu jau pusgadu posta Krievijas okupantu karaspēks. Grāmatas kodolu veido dzejoļi no krājumiem “Nevienamroze” un “Pavediensaules”.