Ja dzejolis pats nepiesakās, kaut ko konstruēt ir lieki. Dažreiz gaidu to nedēļām, iekams kāds atnāk un pieskaras pie pleca. Dažreiz tas uzrodas naktīs, un no rīta to atrodu savā datorā. Tie ir vislabākie dzejoļi, jo rakstīti bez apzinātas mana ego iejaukšanās, bez sīkiem meliem un paslēpēm. Vai viss, ko rakstu ir par mani? To nevaru apgalvot, bet mana attieksme saredzama katrā. Ja nu gadās, ka dzejoļi pie manis nenāks vispār, tad esiet saprotoši, nepārmetiet. Varbūt pienācis laiks kādai dziesmai vai gleznai... Vai klusēšanai. Reizēm tā izsaka vairāk nekā skaistu vārdu lavīnas, ja tās nenāk no dvēseles. O.Ulmanis.
Ojāra Ulmaņa gleznu reprodukcijas.
