Vilkumuižas jaunkundzes. Dzeja
Izcilā poļu dzejnieka, rakstnieka un dramaturga Jaroslava Ivaškeviča (1894–1980) darbi Latvijā izdoti un iestudēti vairākkārt. Vēl salīdzinoši nesen viņa vārdu Latvijas kultūrtelpā aktualizējis režisors Alvis Hermanis, Jaunajā Rīgas teātrī iestudējot Ivaškeviča garstāsta “Vilkumuižas jaunkundzes” dramatizējumu (2000). Kino mīlētājiem gan pasaulē, gan Latvijā Ivaškeviču tuvinājusi poļu kinorežijas meistara Andžeja Vajdas 1979. gadā radītā šī paša stāsta ekranizācija
Ingmāras Balodes sastādīto un tulkoto Ivaškeviča darbu izlasi veido divas daļas. Pirmajā ietverts hrestomātiskākais no viņa darbiem – poētiskais garstāsts “Vilkumuižas jaunkundzes”, kuru Ivaškevičs sarakstījis 1932. gadā Sirakūzās, sava pirmā Itālijas ceļojuma laikā. Tas reiz jau izdots latviski (Irēnas Birzvalkas tulkojumā,1993), taču, kā grāmatas ievadā norāda Ingmāra Balode, “tulkojumi noveco, savukārt nenovecojoši darbi ir pelnījuši jaunas interpretācijas”. Savukārt izlases otrā daļa sniedz ieskatu latviešu lasītāju līdz šim mazāk iepazītā Ivaškeviča daiļrades laukā – dzejā, precīzāk – vēlīnajos dzejoļos, kas apkopoti zem nosaukuma “Ceļojumu dzeja”.
“Viens no impulsiem salikt šajā izlasē kopā “Vilkumuižas jaunkundzes” un Ivaškeviča ceļojumu dzejoļus radās tajā mazajā mirklī, kad, pabeidzot lasīt šo darbu, skatiens vēl ietiepīgi kavējās pēdējā lappusē, un tur bija rakstīts: “Syrakuzy, kwiecień 1932” – Sirakūzas, aprīlis 1932. Domāju par to, kā autors, aptuveni mana vecuma vīrietis tobrīd, sēž zem augstās, spalgās Sicīlijas pavasara saules, visviens, vai izdevies noslēpties vai bijusi drosme tai ļauties, un raksta par to, kā Viktors Rubens, galvenais varonis, izkāpis no vilciena, dodas pa saviem jaunības vasaru laukiem Polijā pie – tagad teiktu – pie sevis paša. Cik daudz ceļojumu ir šajā vienā stāstā un cik iespēju dažādos veidos nostaigāt savu dzīvi!” / Ingmāra Balode.
Jaroslava Ivaškeviča dzīve bijusi tik intensīva, ka, šķiet, ietvērusi vairākas dzīves: viņš bijis ne vien dzejnieks un prozaiķis, bet arī dramaturgs, esejists, mūzikas kritiķis, libretists, tulkotājs, redaktors un publicists; starpkaru periodā – diplomātiskā dienesta pārstāvis, pēc Otrā pasaules kara – valstsvīrs, Polijas rakstnieku savienības prezidents un aktīvs kultūras dzīves organizētājs. Bet grāmatas sastādītāja un tulkotāja Ingmāra Balode atzīst: “Man viņš sākotnēji ir spilgtās poļu starpkaru paaudzes pārstāvis, Čaka un Sudrabkalna laikabiedrs, tekstgrupas “Skamandrs” dzejnieks.” (Skamander – 1918. gadā izveidojusies dzejnieku grupa, kuras modernistiskie meklējumi iezīmēja vienu no vadošajiem stilistiskajiem strāvojumiem Polijas literatūrā.) Ivaškeviča balsij piemīt aizrautīgs un silts tembrs, intonatīva niansētība, jutekliskums un melodiskums.