Jūras dēli. No senatnes līdz veco zvejas laivu kapsētai

Jūra izskatās nez par ko satraukta. Vai tai nepatīk sāmeņa iešķērsais pūtiens? Varbūt līganajiem viļņiem nav pa prātam atmiņas par sakseņa vakardienas uzvilcienu? Kā kaprīza preilene pēc balles atbrīvojas no kaklarotas, tā jūra šorīt met krasta mitrajās smiltīs tumšu aļģu joslu, un vientuļa kaija turpat aizplīvo kā balts meitenes mutautiņš. Debesis atgādina dzidru spoguli, kam vēl dvašu nav uzpūtis neviens mākonis, tie patlaban tālu pamalē drūzmējas ap sauli kā tumīgi, cerību vēl nezaudējuši pielūdzēji ap balles karalieni. Zem soļiem kraukšķ izskaloto mazo gliemežvāciņu klājiens. Tajā darbojas vārnas, ar juveliera rūpību verot vaļā sīkās čaulas. Gudrie putni uzmet man vērīgu skatienu, bet pat nepaceļas spārnos, tikai gāzelīgā gaitā paiet sāņus. Sak, jūras krasts ir garš, bet svarīgi ir atnākt pirmajam. Ej nu noskaidro, kurš te reiz ieradās pirmais, nodomāju, cilvēks vai putns. Eju uz to tālo meža joslu, kas gar slaidi izliekto krasta līniju šķiet, iestiepjas jūrā, jo nesen dzirdēju, ka tur mežmalā pamesta zvejniekciema tuvumā esot sena kapsēta, kur pēc kuģošanas pa visiem pasaules okeāniem atpūšas latviešu vecie jūras vilki. Ir pavasaris un savā nodabā gudroju, kāpēc tieši kapos visbiežāk zied zilie vizbuļi. Vai caur tiem uz nākošo paaudzi raugās mirušo cilvēku dvēseles? Klusējošā meža josla ir aicinoša, un es prātoju, cik garu ceļa gabalu vēl jāveic, lai šo jautājumu uzdotu vecajiem jūrniekiem, kuri sen aizzēģelējuši bezgalīgajā smilšu selgā. Ēriks Kūlis epifānija “Jautājums”