Pāri zaļajiem viļņiem
"Tā bija pēckara vasara laukos, Dikļu pagasta "Morēnu" mājās. Vecā "Morēnu" saimniece bija mana vectēva māsa. Vasarā, par kuru rakstu, man varēja būt deviņi vai desmit gadi. Pilsētas bērns laukus redz citādām acīm nekā lauku cilvēks. Bet to es sapratu daudz, daudz vēlāk," stāsta Viks savā bērnības atmiņu grāmatā "Pāri zaļajiem viļņiem".
Siena vezumi, kas līgodamies ceļo no pļavas uz veco kūti, novadgrāvis ar ūdensžurku briesmām, kulšanas talka, pirmā makšķere, ritenis un pīpe, "stadions" starp pirtiņu un mārkiem, rupjmaize ar sviestu un biezpienu, un medu virsū, spoku stāsti kūtsaugšā, Karlīnas tanta stellēs kā kuģa stūrmanis un vecā Marīne – grāmatā jautri un sirsnīgi aprakstītas kopā ar brāli pavadītās dienas, iepazītie sētas ļaudis un pastrādātie darbi un nedarbi rakstnieka lauku mājās.
