Gotharda Ādolfa Cauča (1889–1964) atmiņu grāmata ir par Latviju – valsts tapšanu, nostiprināšanos, uzplaukumu un arī sagrāvi krievu un vācu okupācijas gados. Autors lasītāju izvadā pa Vidzemes, Kurzemes un Zemgales ceļiem un pilsētiņām, ieved gan vienkāršā lauku pašvaldībā, tīrumā un sētā, gan valdības un Ministru kabineta gaiteņos.
Grāmata ir piemineklis Latvijai un tās cilvēkiem, kur kā caurviju motīvs izskan paša autora vēlējums mums: “Gādājiet, lai Latvija būtu!”
“Tik tiešām likteņa ceļi bijuši neizdibināmi, tik ilgi novilcinot pirmskara Latvijas pašvaldību darbinieka, Latviešu Zemnieku savienības biedra Gotharda Ādolfa Cauča atmiņu izdošanu. Lai arī Caucis nepieder plaši zināmiem tā laika “spices vīriem”, tomēr atradīsiet viņa atmiņu stāstos gan Kārli Ulmani, gan vēl veselu virkni vēsturisku personību, pat Augustu Kirhenšteinu. Pēdējo turklāt visai netradicionālā situācijā – Pāles stacijā nosalušu un lakatā satinušos. Rakstnieka talants Caucim, šķiet, bijis Dieva dots, bet dažādu iespaidu un tikšanos viņa dzīvē nav trūcis.
Ja jau pat trimdas vēsturnieks Edgars Andersons savulaik Amerikā cilājis viņa stāstus un gribējis tos publicēt, tad ziniet, ka tas ko nozīmē. Gothards Caucis savā mūžā piedzīvoja visu, ko 19. gadsimta beigās dzimis latvietis varēja piedzīvot – 1905. gadu, dienestu cara armijā, Latvijas valsts dzimšanu, partiju laikus un 1934. gada 15. maiju, padomju un vācu okupācijas. Savus memuārus autors rakstīja trimdā ASV un Latvijā tie atceļoja tikai 90. gados.”
