Latvijā par mūsu valstsvīriem ir ierasts rakstīt divu veidu grāmatas. Pirmās ir klaji apoloģētiskas, brīžiem pat šķebinoši salkanas kā saharīns. To nolūks ir parādīt, ka attiecīgā varoņa sirds, Annas Brigaderes vārdiem runājot, ir bijusi “kā dimanta oliņa, bez neviena melnumiņa”. Otrās ir vulgāri “atmaskojošās”. Tajās autori ir ar sakostiem zobiem centušies aizmirst visu labo, saprātīgo un patriotisko, ko jebkad ir darījuši viņu varoņi.
Krājums “Brīvās Latvijas prezidenti” neiet pa šīm iestaigātajām takām. Tieši tādēļ tas ir labi lasāms un interesants. Šeit autori cenšas parādīt Latvijas valsts galvas kā dzīvus cilvēkus, kuri ir dzīvojuši un darbojušies mūsu vidū. Grāmata veiksmīgi apvieno daiļliteratūras un historiogrāfijas elementus. No vienas puses, tajā ir atrodams korekts prezidentu biogrāfisko faktu izklāsts; no otras ― tas ir arī labi lasāms, stāstošs teksts, kurš ir tapis zem meistarīgu literātu spalvas. Rezultāts ir baudāms ― tas sakāms arī par dzejoļiem, kas atlasīti ar gaumi un zināšanu. Turklāt autori, stāstot par Valsts prezidentiem, neuzbāžas ar saviem secinājumiem, bet gan ļauj lasītājam tos izdarīt pašam.
Ivars Ījabs,
politologs, LU asociētais profesors
