Latviešu dziedināšanas tradīcija
Dr.philol. Ievas Ančevskas pētījuma objekts ir latviešu dziedināšanas tradīcija, tajā izmantotie līdzekļi un metodes. Pētīta arī šīs tradīcijas attīstība un pārmantojamība mūsdienās. Autore galveno uzmanību pievērsusi tieši senajai tautas dziedināšanas tradīcijai un tās turpinātājiem, kuri galvenokārt dzīvo laukos un kuri dziedināšanu neuztver un nepozicionē kā īpašu nodarbošanos. Pētījumā akcentēta tā tradīcijas daļa, kas tiek kopta no paaudzes paaudzē pārmantotā veidā.
Tautas dziedināšanas tradīcija līdz šim Latvijā ir samērā maz pētīta. 19.gs. beigās tikuši vākti tautas dziedniecības materiāli, bet tradīcijas pētīšanai pievērsies un nozīmīgākos pētījumus šajā jomā veicis ārsts Jēkabs Alksnis. 20.gs. sākumā tautas dziedniecības tradīciju pētījis arī farmakologs Jānis Kupcis, bet ārsts un medicīnas vēsturnieks Pauls Stradiņš savācis nozīmīgu tautas dziedniecības materiālu kolekciju, kas veido Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja krājuma pamatu.
Savukārt 20.gs. otrajā pusē, kad latviešu folkloristika tika pakļauta padomju varas noteiktiem ierobežojumiem, latviešu dziedināšanas tradīcija gandrīz nemaz netika pētīta līdz pat valstiskās neatkarības atgūšanai. Tā gan ir nedaudz apskatīta kā medicīnas vēstures daļa, kur nozīmīgākos pētījumus veikuši Vilis Derums, Kārlis Ēriks Arons un Arnis Vīksna, taču nav pieejami plaši un apkopojoši etnologu un folkloristu pētījumi par šo tēmu. Pētījumā izveidots sistemātisks un analītisks pārskats par latviešu dziedināšanas tradīciju kopumā – par tās attīstības gaitu, svarīgākajiem pētījumiem, par tradīcijā izmantotajām metodēm un līdzekļiem.
Tēmas izpētē izmantota un lieti noderējusi autores vairāku gadu garumā gūtā praktiskā un teorētiskā pieredze gan Maincas Universitātes pētnieciskajā darba grupā „Senā medicīna”, gan Vācijas Etnobotānikas institūtā, gan arī Minhenē notikušajos starptautiskajos Etnomedicīnas kongresos. Iegūtā pieredze veidojusi plašāku skatījumu un dziļāku izpratni par latviešu dziedināšanas tradīciju Eiropas kontekstā.
