Viņpus tīksmes principa
Zigmunds Freids daudzos savos darbos izvērš un analizē atziņu, ka cilvēks ir nenogurstošs baudas jeb tīksmes meklētājs. Tomēr šī doma iegūst jaunu dimensiju 1920. gadā publicētajā esejā "Viņpus tīksmes principa", kurā Freids pirmo reizi izvirza ideju par nāves dziņām jeb Tanatosu. Šis darbs transformē tīksmes principu un cenšas izprast destruktivitāti. Freida uzmanības centrā ir cilvēka tiekšanās pēc tīksmes pa dažādiem apkārtceļiem, kā arī fantāziju loma šajos centienos. Vienlaikus atklāts paliek jautājums: vai dzīšanās pēc tīksmes un laimes nav ļaušanās ellīgajai nepiesātinātības mašinērijai, kas beidzas vien nāvē? Bet varbūt pat ved uz to.
