Krājuma sastādītāji aktualizē jautājumus par to, ko nozīmē humors, komisms, sarkasms, ironija kā estētiskas kategorijas, līdz kādai robežai mēs varam runāt par smieklu destruktīvo potenciālu un vai mūsu rīcībā vienmēr ir skaidras vadlīnijas, kas ļautu novilkt šo robežu. Pētījumu lauks aptver latviešu un frankofono kultūrtelpu, īpašu uzmanību pievēršot tās komparatīvajiem aspektiem literatūrā, teātrī, filozofiskajā domā, mākslā un politikā. Krājuma tematiskās un hronoloģiskās robežas ir saistītas ar latviešu un frankofonās kultūras mijiedarbi 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā. Tādējādi krājums rosina aktualizēt smieklus kā estetizētu protesta izpausmi un dažādās izpratnes par komiku un sarkasmu, pievēršoties fin de siècle (19. un 20. gadsimta mijai) – laikam, kurā agrīnais modernisms dažādās mākslās meklēja jaunas formas, kā eksperimentēt ar robežu nojaukšanu starp komisko un nopietno.
