Ņukucītis un Nē
Grāmatā “Ņukucītis un Nē! Pasakas par Ņukucīti” apkopotas Aivara Neibarta līdz šim grāmatās nepublicētās pasakas par Ņukucīti īsļaužiem, kā dzejnieks dēvēja bērnus. Aivars Neibarts aizgāja mūžībā, atstājot mantojumā dzeju un pasaciņas par Ņukucīti, darbus, kuros atklājas dzejnieka neierobežotā fantāzija un paradoksos balstītā domāšana, gaišs, harmonisks un labsirdīgs pasaules tēlojums. Dzejniece Amanda Aizpuriete raksta: „Aivara atstātajos aprakstīto papīru kalnos Sarmīte Neibarte atrada līdz šim nepublicētu pasaku ciklu. Kam tās adresētas? Aivara Neibarta draugi (arī tie, kas dzīves laikā palikuši nesastapti) zina, ka Aivars cilvēkus iedalīja īsļaužos un garļaužos; Aivaram vienīgā atšķirība starp bērniem un pieaugušajiem izpaužas auguma centimetros, nevis domāšanā. Ir tādi pieaugušie, kas nemūžam neuztvers un nepieņems Aivara paradoksus. Ir tādi bērni, kam Aivara paradoksi garšo kā medusmaize vai vissuperīgākā košļene. Savas pasakas Aivars rakstījis tiem, kas neatteiksies kopā ar autoru bradāt pa peļķēm un nogaršot zaļās olas, ko izdējusi brūnā vista. Un tam patiesi nav sakara ar gadu skaitu.” Grāmatas autors, dēvēts arī par “visnepieradināmāko” literātu latviešu literatūrā, dzīvodamies Burtnieku nogrimušajā ezerpilī, bez grūtībām pārvietojis kalnus, mainījis upēm tecēšanas virzienu, ganījis gaiļus un gailenes. Ļāvies pils sargam sevi apkārt vadāt, līdz cauri melnam mākonim viņam līdzās novēlies Ņukucītis – dienā liels kā siena gabana, naktī apaļš kā zirnītis. Un pats Ņukucītis – īstens draiskulis, gan pa peļķēm lēkājot sauli aizbaidījis, gan debesīs ar ūdenskrāsām košu varavīksni uzzīmējis, gan pierunājis draugu zaķi atdot viņam pusi kāju ātruma, pretī piesolot pusi Ņukucīša smaidu. Un izrādījās – derības bija abpusēji izdevīgas. Šos smaidus Ņukucītis piedāvā arī šīs grāmatas lasītājiem. Grāmata ir liecinājums atziņai, ka Aivars Neibarts arī pieaudzis nedzīvoja pieaugušā dzīvi tradicionālajā izpratnē, bet literatūras un dzīves paštēlā izravējis pieauguša cilvēka īpašības, saaugdams ar rūķi Neibartu, Ņukucīti. Ar žilbinoši kolorīto Ņukucīti, kas tā vien pa peļķēm zaķa ātrumā aizlec cauri pasakām, kas iekrāsotas ar Neibartam vien raksturīgu, pardoksiem pilnu otu. Grāmatā īsteni ieraugāms Aivars Neibarts kā pasaku, teiku tēls starp realitāti un iztēli, nomodu un sapni, kā viņu savulaik raksturojusi Nora Ikstena. Grāmatu papildina savdabīgā autortehnikā veidotas Gitas Treices ilustrācijas.
