Brencītis
Tukuma pusē dzimušais rakstnieks Kārlis Ķezbers (1914–2006) nodzīvoja garu mūžu un rakstniecībai pievērsās galvenokārt, dzīvodams svešumā, visu mūžu domājot par zudušo un zaudēto.
1967. gadā ASV izdotā pasaka “Brencītis” ieguva Kārļa Goppera balvu (1968). Sarunā ar Valentīnu Pelēci 1967. gadā rakstnieks stāsta: “.. pabeidzu “Brencīti”, stāstu par mazu, melnu, ļoti žirgtu kaķēnu, kas agri zaudējis mājas, tāpat kā grāmatas autors, un devies labāku pasauli meklēt, ieskrien visādās ķibelēs.”
Pasaka par Brencīti saista ar notikumiem bagātu fabulu, reālā dzīve kļūst pasakaina, savukārt pasaka iegūst realitātes nokrāsu, rakstniekam ievijot arī kādus satīriskus pavedienus.
“Katram dzīvē ir sava vieta — kaķiem, suņiem un cilvēkiem. Viss, par ko jācīnās, ir, lai viens otram nedarām pāri,” Brencīti pamāca cits kaķis Krišus. Pasakā jaušama tuvība gan tautas pasakām, gan citu autoru literārajām pasakām, apliecinot, ka dzīvnieku un cilvēku pasaulē ir daudz līdzību." — Inguna Daukste-Silasproģe