“Diena bez smaida ir zaudēta diena.”
Čārlijs Čaplins
Ziemassvētku vakarā Čārliju Čaplinu apciemo Nāve. Slavenais aktieris ir 82 gadus vecs, tomēr vēl nemaz nav gatavs aizvilkt pēdējo priekškaru. Viņš vēlas redzēt, kā uzaug viņa pusaugu dēls, un tāpēc noslēdz vienošanos: ja viņam izdosies Kaulaino sasmīdināt, viņš iegūs vēl vienu dzīves gadu. Gaidot nākamo tikšanos, Čaplins raksta dēlam vēstuli, kurā cenšas pastāstīt par piedzīvoto – no nabadzīgajiem bērnības gadiem līdz pat slavas spozmei uz ekrāna. Tas ir stāsts ne tikai par ģeniālu komiķi, bet arī par kino mākslas evolūciju un to, kā viens gaismas stars uz balta ekrāna spēja atmodināt veselas nācijas iztēli. Līdzīgi kā tēliem filmās, arī Čaplina piedzīvotais vienlaikus ir traģisks un komisks. Stāsts ņirb un uzplaiksnī, un, lūk, mūsu acu priekšā ir Čārlijs – Klaidonis ar nelielām ūsiņām, sev raksturīgo gaitu, bambusa spieķi un noputējušo katliņu – kino zelta laikmeta leģendārākais tēls ir dzimis.
Fabio Stasi (dz. 1962) tiek uzskatīts par vienu no mūsdienu talantīgākajiem un ambiciozākajiem itāļu rakstniekiem. Par romānu “Čārlija pēdējā deja” viņš saņēmis literārās balvas gan Itālijā, gan citviet pasaulē, tostarp Premio campiello, Cielo D’Alcamo u.c.
No itāļu valodas tulkojusi Tamāra Liseka.
