Ogļu kalna bibliotēka

Romāns ir melns, vietām pat ļoti melns. Tik melns, ka asinis šķīst, zarnas lido pa gaisu un nocirstas galvas runā. Vienlaicīgi romānam piemīt drusku rotaļīgs vieglums, tāds kā mežonīgas spēles elements, kas romāna beigās kļūst par ko dziļāku un krietni cilvēcīgāku. Arī melnā humora cienītāji varēs pasmaidīt. Grāmatas tēli ir īpatnēji, dažiem galvenajiem arī iedotas personības šķautnes, tomēr šis ir piedzīvojumu, nevis psiholoģiskais romāns. Man ļoti patika bijušais armijnieks Ērvins. Karolīna valdzināja, tomēr neraisīja īpašu līdzpārdzīvojumu. Slepkavnieku Deividu es tik drīz neaizmirsīšu. Arī pārējie tēli ir diezgan frīkaini. Normālākais ir Stīvs, kurš nabadziņš iekuļas pašā notikumu epicentrā. Pāris vietās cieš dzīvnieki un tās man literārajos darbos vienmēr ir nepatīkamas epizodes. Zinu, ka ir arī citi lasītāji ar līdzīgu problēmu. Šoreiz šīm epizodēm varēju samērā viegli tikt pāri, jo tā nebija bezmērķīga vardarbība ap kuru autors tīksminās, lai speciāli šokētu lasītājus. Prieks, ka romāns iznāk lieliskā, dzīvīgā Viļa Kasima tulkojumā. Tas ir ļoti svarīgi, jo varoņi nerunā diezko literāri un sausākā tulkojumā romāns zaudētu autora stila autentiskumu. Piemēram, Ērvins, pateicoties savam runas veidam un domāšanai, izkāpj no grāmatas lapām dzīvāks par dzīvu. Neatceros otru tik šausminoši burvīgu un dullu grāmatu. Turklāt autoram izdevies lieliski nobalansēt uz mata tievās līnijas starp šķebinoši pretīgi (atkal Deivids…) un smieklīgi sajūsminoši. Neko tādu es negaidīju! “Ogļu kalna bibliotēka” ir saldais ēdiens melnu tekstu cienītājiem un visiem, kuri vēlas, lai grāmata viņus pārsteidz un aizrauj citā pasaulē.