Bezkaunīgie veči
Romānu “Bezkaunīgie veči” Anšlavs Eglītis sarakstījis pēc tam, kad viņa un Veronikas Janelsiņas mājās ieradusies kāda neuzvedīga jauna meitene, kura domājusi, ka veci cilvēki pasaulē vajadzīgi tikai tālab, lai apkalpotu jaunos. Rakstnieks šādam uzskatam nevar pievienoties un savā romānā pierāda, ka arī vecajiem dzīve vēl turpinās un arī viņi domā, jūt un pārdzīvo; veco paaudzi no jaunās šķir vienīgi gadu starpība un dzīves pieredze. Kura ir tā diena, kad pirmo reizi jāatskārš, ka jaunība palikusi tur aiz muguras? Visu laiku liekas, ka vēl jau stundiņa laika līdz tumsai. Un tad pienāk krustdēliņš un stingri noprasa: “Onkuli Viktor, cik tev gadu? Vai jau simts?” Anšlavam Eglītim kaut ko līdzīgu nācās uzklausīt, kad viņam bija apritējuši sešdesmit: viņa un Veronikas mājās ieradusies kāda meitene, kas bijusi stingri pārliecināta, ka tiesības ērti dzīvot ir tikai viņai, bet veču uzdevums ir jaunajiem pakalpot. Anšlavs toreiz pasmaidīja un sāka rakstīt romānu “Bezkaunīgie veči”… Šai romānā Anšlavs Eglītis smaida, arī smejas, pat drūmas pārdomas viņš paslēpj aiz smaida.
