Bille
Vizma Belševica ir mana Vecāmāte, un atzīšos, ka bērnībā man “Bille” mazliet traucēja – bieži, kad izprašņāju Vecomāti par laiku, kad viņa bija maziņa, saņēmu neierasti stingru un strupu: “Lasi “Billi”.” Nu, kāpēc man jālasa, ja stāstnieks sēž pretī?
Tagad, kad kāds laiciņš paskrējis, es esmu laimīga un pateicīga par šo grāmatu. Tā ir ne tikai par meitēnu Billi, bet par neskaitāmiem Rīgas zēniem un meitenēm un viņu vecākiem, vienkāršiem darba ļaudīm, kas 1930. gadu Rīgā sitās pa dzīvi kā mācēdami. Tas kolorīti, trāpīgi un brīžam skarbi te aprakstīts. Lasiet “Billi”./Baiba Magone.