Krustceles
Vietu, kur ceļš/taka sadalās vai kur tos šķērso cits ceļš/taka, sauc par krustcelēm. Nemateriālajā pasaulē krustceles ir pārdomu un izvēles punkts. Jaunu iespēju punkts. No tā, kurp ceļinieks paskatīsies vai nogriezīsies, būs atkarīgs viss tālākais ceļš. Senos laikos krustceles tika uzskatītas par nelāgu vietu, kas jāšķērso neatskatoties, nežāvājoties, neēdot, nerunājot, nedziedot, nesvilpojot, lieki nepievēršot uzmanību, neko (sevišķi naudu) no zemes nepaceļot, neatstājot neko no sevis – pat ne spļāvienu! Turklāt krustcelēm nekad nevajag iet pa vidu, lai nezaudētu veiksmi un dzīves laimi. Pasarg dies’ nonākt krustcelēs pusnaktī! Tur mīt ļaunie gari, klīst pašnāvnieku un ar nāvi sodīto dvēseles, raganas un burvji dara savus melnos darbus, bet pilnmēnesī var sastapt arī vienu otru neprecētu puisi vai meitu, cenšoties pievilināt izdošanos mīlestībā. Krustceles esot laika portāli, vārti, kas savieno redzamo un neredzamo pasauli, caur tiem izejot, var iekļūt laika cilpā un nokļūt pavisam ne tur un ne tad, kā vēlēts. Lai saprastu, vai no krustcelēm jāpiesargās, jāzina, cik ceļi saiet kopā un kādā leņķī – vai veidojas taisnais krusts, lietuvēna krusts, trijkājis, velna dakša, zvaigzne vai strupceļš. Jo senākas krustceles, jo tās enerģētiski (maģiski) jaudīgākas. Un ja vēl līdzās aug ozols... Sengrieķiem krustceles pārraudzīja trīsgalvainā burvju aizgādne Hekate, romiešiem – medību dieviete Diāna, afroamerikāņiem – krustceļu kungs Papa Legba, senslāviem Veless, senlatviešiem – Ceļa māte, kurai gādāt par ceļiniekiem līdzējusi arī likteņu licēja Laima un nakts aizgādnis Mēness. Mūsdienu cilvēks jēdzienu krustceles pārsvarā lieto metaforiski un poētiski, tā apzīmējot grūtu izvēli vai nozīmīgu lēmumu, kas varētu pavērt gan jaunas iespējas, gan radīt neatgriezeniskas (un ne vienmēr pozitīvas) pārmaiņas. Ikviens no mums vismaz reizi mūžā stāvējis lielāku vai mazāku dzīves krustceļu priekšā, lauzot galvu – pa kuru ceļu turpmāk iet. Diemžēl ne vienmēr līdz paša vai draugu pieredze, jo, modelējot skaisto nākotni un vēlamo pieņemot par esošo, var novirzīties no ceļa un trāpīt grāvī. Tādos brīžos labi, ja līdzās kāds, kam biezāks gadu gājums un lielāka sirds gudrība. Labi, ja ir īsti draugi, bet vēl labāk, ja ir Dzīves skolotājs. Ceļa rādītājs krustcelēs. Šīs grāmatas tapšanas ceļā, laika cilpās starp vēlajiem viduslaikiem un mūsdienām, mums bija kupls pulciņš ceļa rādītāju – Bauskas pils muzeja speciāliste, krājuma glabātāja Ilona Ozola; Bauskas muzeja vēstures nodaļas vecākais speciālists Raitis Ābelnieks; latviešu apģērba vēstures pētniece, mākslas zinātņu doktore Ieva Pīgozne; zāļu sieva Līga Eglīte; zīmju pētniece Brigita Ektermane; brīvmācītājs Valters Korālis un pagātnes apzinātājs Uldis Punkstiņš. Paldies, mīļie! Tikpat liels Paldies izdevniecības “Latvijas Mediji” komandai – Evijai, Ingai, divām Lindām, Maijai un Dacei – par spīti skarbajiem ārējiem faktoriem, mēs turpinām ceļu! Smaids līdz ausīm Lasītājiem, Draugiem un visiem Savējiem. Bet vislielākais Paldies – Mājiniekiem un Ķepaiņiem-Astaiņiem. Jūs esat mūsu ceļa rādītāji, un mēs jūs visus ļoti mīlam! ♥