Fotogrāfs Uldis Briedis piederēja pie tās sava amata meistaru senioru paaudzes, kuras darbībā radīto vēsturisko liecību uzkrājums pieder laikatmiņas zelta fondam. Nenogurstoši turpinot kārtot savu preses fotogrāfa gaitās sarūpēto bagātīgo arhīvu, Uldis Briedis ir izcēlis no tā lielisku turpinājumu savam pirmā “Laika mednieka” (Neputns, 2010) devumam. Ja tajā viņš izpurināja arhīva senākos apcirkņus, ielūkojoties cilvēkos un notikumos no 20. gs. 60. gadu beigām līdz Atmodai un jaunās valsts aktīvajiem sākuma gadiem, tad šobrīd dienas kārtībā ir jau stabilās brīvvalsts daudzveidīgā dzīve, kāda tā atklājusies trenēta vērotāja acīm 21. gadsimtā. Grāmatā apkopotas ap 220 fotogrāfiju, kas lielākoties tapušas pēc 2000. gada. Grāmatu veido 3 daļas — “Valsts”, “Vide”, “Kultūra”, tā vēsta par politiskās situācijas attīstību, kuras laikā Uldis Briedis dokumentējis nozīmīgākos politiķus un apstākļus, ko tie veidojuši. Būtiska grāmatas daļa sastāv no latviešu kultūras darbinieku fotogrāfijām un sadzīves dokumentāliem tvērumiem, atklājot kā īpatnējo, tā raksturīgo Latvijas ikdienas norisēs, kuru pamatā ir brīvības meklējumi. Ulda Brieža vērojums mēdz būt gan episks, gan lirisks, gan ironisks, taču allaž — asredzīgi trāpīgs un emocionāli iedarbīgs. Mēs varam runāt par šī laika personalizētu vizuālo tēlu, ko radījis talantīgs fotogrāfs.
Jaunajos laikos jau ikviens ir fotogrāfs, vai vismaz katram ir pieejami rīki, ar kuriem veikt foto fiksāciju. Un tomēr ne katram ir izkopts talants, cītīgi un neatlaidīgi meklējot, ieraudzīt Laiku. Uldis ir papūlējies, lai arī mēs to varētu redzēt.
Raimonds Ķirķis
Šajā izdevumā Ulda Brieža darbu izlasi papildina arī teksti. Rakstnieks Osvalds Zebris sniedz dokumentālu pārskatu par Brieža radošo darbu un tā radošajām kvalitātēm, Aivars Liepiņš dalās atmiņās par Uldi Briedi, sniedzot ieskatu fotogrāfa profesijā, bet Māris Zanders aplūko Brieža fotogrāfijas politiskos aspektus.
