“Mākslinieki, mūziķi, rakstnieki, dzejnieki ir iekšēju ciešanu pilni, – no tā viņiem neaizbēgt. Savu likteni neizvēlas… (..)
Fotoportretā pārklājas divi lauki: bezgalīgais laika lauks un bezgalīgais dvēseles lauks.
Fotogrāfija ir mūžīga – tāpat kā tajā atspoguļotā konkrētā cilvēka dzīve. Cilvēks aiziet, bet fotogrāfija paliek, kā paliek arī mūsu katra garīgais kods tajā.
Manos portretos atspoguļojas mans mani redzošā redzējums. (..)
Katrā cilvēkā es redzu un atrodu sev līdzīgo. Šai izpratnē balstīts mans darbs portreta žanrā. (..)
Manu portretu stilistika ir askētiska. Gaisma – un tikai tā. Baltais, melnais un bezgaldaudzās toņu attiecības.
Pastāvīgi esmu atstarotās gaismas meklējumos, un tā kā jaudīgs starojums vieno mani ar maniem laikabiedriem,” raksta Vilhelms Mihailovskis sava fotoalbuma ievadā.
