Elzas un Rūdolfa stāsts

Pēc aristokrātiskās bērnības un jaunības senajā Vidzemē Elzei bija laimīga laulība, muižas īpašnieces sadzīve un pienākumi, trīs bērni. Viņa piedzīvoja revolūcijas, karus, sarkano laiku. Tuvojoties Otrā pasaules kara beigām, sākās bēgļu ceļš ar to, kas mugurā... ‍Elzes atmiņās pavīd vesela vācbaltu un latviešu personu galerija: muižnieki, skolotāji, mācītāji, ārsti, pārvaldnieki, sulaiņi, klavierspēles skolotāji, guvernantes, bērnības un jaunības draugi...; spilgti atainotas vācbaltu sabiedrības tradīcijas, svētki un savdabīgas ieražas, plaši attēlota muižas sadzīve, sievietes un mātes uzdevumi un pienākumi. Kad vēstures griežos muiža jāzaudē, viņa palīdz savam vīram Rūdolfam darbā Rīgas Herdera institūtā, kā arī tulkošanā. Elze fon Kampenhauzena (1883-1966) savu dzīvesstāstu uzrakstījusi 1947. gadā. Grāmata jāuztver ar ieinteresētību, līdzjūtību un saprotošu sirdi, sajūtot, ka vācbaltieši ir mūsu zemes vēstures neatņemama, bagāta un nozīmīga daļa.