Maiņu laika zīmes. Sarakste 1990.-1997.
2015. gada oktobrī Uldim Ģērmanim būs simtgade. Un tas būs mirklis, kad nāksies vērtēt šī neparastā un izcilā cilvēka atstātos darbus un viņa darbību.
Ulža Ģērmaņa un Eduarda Berklava sarakste, apkopota grāmatā “Dialogi” (Valters un Rapa, 2007), parādīja, cik liela ir lasītāju interese par politiskiem tematiem, kas risināti latviešu nācijas interesēs. Arī Ģērmaņa sarakstei ar Didzi Liepiņu ir politisks raksturs, un nācijas vitālās vajadzības ir varbūt uzsvērtas pat uzskatāmāk nekā “Dialogos”. Ģērmanis pārredzēja notikumus Latvijā labāk nekā daudzi šejienes politologi un politiķi. Turklāt viņa izteiktām politiskām prognozēm aizvien bijis pozitīvs piepildījums.
Ģērmaņa un Liepiņa sarakstē atainojas Latvijas valsts atjaunošanās gadi un tajā ir ļoti vērtīgi, asi un trāpīgi vērojumi un secinājumi, kas iegūst īpašu aktualitāti Krievijas agresijas laikā pret Ukrainu un mūsu pašu bažām par savu rītdienu. Sarakstē ir tieši un bez aplinkiem vērtēti plaši pazīstami Latvijas ļaudis, gan politiski darbinieki, gan literāti, rakstnieki un dzejnieki, kā Vizma Belševica, Māris Gailis, Anatolijs Gorbunovs un daudzi citi.
