Latvju tautas dzīves gudrība
Pēteris Birkerts (1881–1956) ir izcils latviešu zinātnieks, socioloģijas un psiholoģijas pamatlicējs Latvijā, pedagogs, literatūrzinātnieks un folkloras pētnieks, kura galvenais veikums ir saistīts tieši ar folkloristiku un kura mantojums līdz mūsdienām vēl nav ticis pienācīgi apzināts un novērtēts. Padomju laikos Birkerts bijis arī pasniedzējs Latvijas Universitātē, vadījis Folkloras materiālu krāšanas un kārtošanas sektoru Folkloras Institūtā.
20.gadsimta trīsdesmitajos gados divos sējumos iznākusī “Latvju tautas dzīves gudrība” pievēršas diviem būtiskiem aspektiem tradicionālajā kultūrā: laimei un darbam. Tas ir starpnozaru pētījums, kas veidots galvenokārt no autora paša savāktiem folkloras tekstiem. Sakāmvārdi (dažkārt papildināti ar latviešu tautasdziesmām un citiem folkloras piemēriem) skaidroti ar Birkerta komentāriem, vērojumiem, pārdomām un secinājumiem par attiecīgo tēmu. Iecerētais trešais sējums politisko pārmaiņu dēļ palika nepabeigts.
Pētera Birkerta nodoms bijis uz tradicionālās kultūras pamatiem uzbūvēt latviešiem pašiem savu filozofiju jeb tautas gudrību. Līdzīgi Jānim Endzelīnam valodniecībā un Arvedam Švābem tiesību vēsturē, viņš apzinājies filozofiskās sistēmas trūkumu jaundibinātās Latvijas valsts zinātņu sarakstā, vairākkārt uzsvērdams, ka latviešiem nav sava Kanta, Hēgeļa, Šopenhauera, ir tikai filozofijas darbinieki, kuri atreferē cittautu domātāju uzskatus un principus. Nenoliedzot pasaules dižo domātāju nopelnus, Birkerts tomēr atzīmē, ka latvju tautas gara mantās, respektīvi, folklorā, ir nesalīdzināmi vairāk filozofijas kā daudzu filozofu darbos.
