Dieviete
Rakstot es vienmēr vēroju cilvēkus un izdaru secinājumus, protams, nevilšus skatoties uz tiem, caur savas pieredzes prizmu. Viestura Dieviete man palīdzēja paplašināt savu pieredzi, ieraudzīt tajā neskaitāmas jaunas nianses un likumsakarības un vienlaikus iedvesmoties, jo, kā saka pats Rudzītis: “Cilvēkam ir raksturīgi izveidot sevī visādas nedrošās un aizliegtās zonas, priekšstatus, kurus viņš cenšas noturēt, un fantāzijas, kas viņam dārgas. (..) Savā ziņā robežu noturēšana ir tradīciju kopšana, bet iešana tām pāri, robežu laušana – mācīšanās.” Es mācījos. Un šīs mācības bija aizraujošas – tās man ļāva paskatīties no pavisam jauna redzes leņķa – brīžiem par sevi pasmaidīt, brīžiem paskumt, brīžiem ar prieku atzīt, ka ar daudzām Dievietes fāzēm savā dzīvē esmu atradusi izlīgumu. Taču visvairāk grāmata man palīdzēja iegūt “iespēju atšķirt individuālo no arhetipiskā un līdz ar to – netērēt velti spēkus arhetipiskā apkarošanai”. Jā, manī ir Dieviete, es nekur no tās neaizbēgšu, bet manā varā ir izlemt, cik daudz no tās diktatoriskās un manipulējošās devas es sevī ielaidīšu, paturot prātā, ka pilnībā izdzēst to nav iespējams. Lielisks apcerējums apstrādātu blogu ierakstu formā, kas ļauj sievietēm un vīriešiem labāk iepazīt pašiem sevi. Un, ak vai, kritizētājiem – ne mirgas no šarlatānisma – viss ļoti loģiski un pamatoti.