Izcilajam latviešu grāmatizdevējam un “Valters un Rapa” dibinātājam JĀNIM RAPAM – 137!

Jānis Rapa dzimis 1885. gada 17. aprīlī Kalnmuižas pagasta (vēlāk – Tērvetes pagasta) “Ķipos”, turīga lauksaimnieka ģimenē. Līdz 15 gadu vecumam Rapa mācījās Tērvetes pagastskolā, un jau šajā laikā puisis staigāja apkārt, pasitis padusē smagus un biezus grāmatu sējumus. Nedz mājas, nedz skolas bibliotēkā neesot bijis atrodams kaut viens darbs, kuru Rapa nebūtu lasījis. 1905. gadā viņš ar zelta medaļu beidza Jelgavas reālskolu un tajā pašā gadā iestājās Rīgas Politehniskā institūta Mehānikas nodaļā. Tur viņam uzmācās šaubas, vai ar savu slikto redzi viņš spētu kļūt par labu inženieri, tāpēc ātri vien pārgāja uz Tirdzniecības nodaļu. 1910. gadā Rapa ieguva tirdzniecības zinātņu kandidāta grādu, aizstāvot disertāciju “Anglijas un Vācijas tirdzniecības un rūpniecības banku organizācija un darbība”, par ko ieguva pirmās šķiras diplomu.

Viņš ir pirmais latvietis, kam izdevies panākt, lai krievu valodā izdotajā diplomā tiktu ierakstīts latviskais vārds “Jānis Rapa”, nevis “Ivans Rapa” kā citos dokumentos un ieskaišu grāmatiņās.

Studiju laikā viņš iepazinās ar Zigfrīdu Annu Meierovicu – abi mācījās vienā fakultātē, un Meierovica mudināts, Rapa iestājās studentu korporācijā “Tālavija”, kļūdams par aktīvu biedru un literāru sapulču organizatoru. Pēc studijām Rapa darbojās Filistru biedrībā, bet kopš 1914. gada bija “Tālavijas” Filistru biedrības priekšsēdētājs.

Rapam rados bija Brigaderu ģimene, un 1910. gadā viņš sāka strādāt Jāņa Brigadera grāmatu veikalā, kas tobrīd atradās Berga bazārā. Tieši šajā laikā dzima doma kļūt par grāmatnieku un izveidot uzņēmumu, “kurā apvienotos garīgās vērtības un materiālā veiksme”[1]. 1911. gadā Rapa kļuva par Brigadera grāmatu veikala un apgāda īpašnieku, varēja sākties patstāvīgs darbs pie savas vīzijas īstenošanas, un te viņam talkā nāca domubiedrs Arturs Valters.

Valters gribēja pārcelties uz Maskavu, bet sastapšanās ar Jāni Rapu šo nodomu apturēja. Rapu un Valteru vienoja degsme pret savu darbu – viņi apvienoja Rapas zināšanas un jaunības sparu, Valtera darba pieredzi un abu naudas iekrājumus, lai īstenotu sapni izdot augstvērtīgas, pieprasītas grāmatas. 1912. gada 1. jūnijā Rīgā sāka darboties grāmatniecības uzņēmums – komanditsabiedrība “A. Valters, J. Rapa un biedri”.

Pirmais pasaules karš radīja sarežģījumus izdevniecības darbā, tomēr, par spīti grūtībām, grāmatas turpināja iznākt. 1915. gadā Maskavā tika nodibināta uzņēmuma papildnodaļa, kuru vadīja Rapa, bet Valters palika Rīgā. Rapa nodibināja sakarus ar dažādiem grāmatu izdevējiem Krievijā, kas lieti noderēja vēlākajās darba gaitās. Kara beigās, atgriežoties Rīgā, grāmatnieki cerēja, ka nu varēs strādāt ar jaunu sparu, tomēr 1919. gadā visus grāmatu veikalus nacionalizēja, Rapas un Valtera veikals tika slēgts. 1920. gadā abi izdevēji piesaistīja jaunus līdzdalībniekus, kuriem noteica lielāku dalībmaksu, un līdzšinējo komanditsabiedrību pārveidoja par akciju sabiedrību ar nu jau pierasto un skanīgo nosaukumu “Valters un Rapa”.

Valters esot bijis uzmanīgs un atsaucīgs, viņi viens otru papildināja un virzījās uz priekšu kopēja mērķa labā. Tomēr šādā pamatsastāvā akciju sabiedrība darbojās tikai četrus gadus – 1924. gadā Arturs Valters 54 gadu vecumā nomira no plaušu karsoņa.

Pēc kolēģa nāves par Jāņa Rapas palīgu kļuva rakstnieks, jurists un pedagogs Jānis Grīns. Rapa turpināja uzturēt Valtera koptos sakarus ar ārvalstu izdevējiem, kā arī pats ceļoja un papildināja savas nozares zināšanas.

1935. gada pārskatā par ārzemju darījumiem nosaukta 31 valsts, tostarp Anglija, Argentīna, Beļģija, Brazīlija, Grieķija, Japāna, Ķīna, Persija, Zviedrija un daudzas citas[3]. Rapas vadībā akciju sabiedrība izveidojās par lielāko un nozīmīgāko spiestuvi un veikalu, kas sastādīja 50% no visas Latvijas grāmatu produkcijas.[4]

Apgāda izdoto grāmatu klāsts bija ārkārtīgi plašs. 1920. gadā, sadarbojoties ar Krišjāni Baronu, atkārtoti tika izdotas “Latvju Dainas” – grāmatu pārizdošana toreizējā Latvijā vēl nebija ierasts process, otrais “Latvju Dainu” izdevums bija absolūta pirmizdevuma kopija, tā drukas kļūdas ieskaitot. Bieži tika izdoti rakstnieces Annas Brigaderes darbi, tostarp viņas lugas “Maija un Paija” un, protams, “Sprīdītis”. Ļoti spilgta un līdz tam Latvijas literatūrā nebijusi parādība bija Brigaderes sakārtotās “Tautas pasakas un teikas”, kas tika izdotas astoņās atsevišķās burtnīcās ar astoņu dažādu mākslinieku ilustrācijām. Tā bija pirmā apjomīgā pasaku un teiku sērija, ko ilustrējuši latviešu mākslinieki. “Tautas pasakas un teikas” izpelnījās starptautisku atzinību, 1925. gadā Pasaules izstādē Parīzē iegūstot vienu no visaugstākajām godalgām “Diplome d’honneur”, kas ir vērtīgāka pat par zelta medaļu.

“Valters un Rapa” jau kopš darbošanās pirmsākumiem izdeva daiļliteratūru – gan latviešu, gan cittautu romānus, stāstus, dzeju un lugas. Tieši šajā izdevniecībā pirmo reizi klajā nākušas, piemēram, Aleksandra Grīna, Zentas Mauriņas un Jāņa Jaunsudrabiņa grāmatas. Bet visā izdevniecības pastāvēšanas laikā tika izdotas aptuveni 1500 mācību grāmatas. Ik gadu apgāds publicēja “Valtera un Rapas a/s mācību grāmatu rādītāju”, lai atvieglotu orientēšanos plašajā piedāvājumā gan skolēniem, gan mācībspēkiem. Īpaši populāras bija grāmatu sērijas “Latviešu klasiķi skolai”, “Rakstnieku sejas”, “Pasaules klasiķi” un “Jaunais Zinātnieks”. Akciju sabiedrība “Valters un Rapa” izdeva arī kalendārus un periodiku, tostarp mēnešrakstu “Daugava”, kurā informēja lasītājus par aktuālajām parādībā kā latviešu, tā arī ārzemju literatūrā, un piedāvāja daiļliteratūras tulkojumus no angļu, vācu, franču, itāļu, krievu, ķīniešu, spāņu un citām valodām.

Paralēli grāmatu izdošanai Jānis Rapa rosījās arī kā sabiedriskais darbinieks un no 1922. līdz 1936. gadam vadīja Latviešu Grāmattirgotāju un izdevēju biedrību. Būdams šajā amatā, Rapa sarakstīja tādus teorētiskus apcerējumus kā “Mūsu grāmatniecības veidotāji”, “Mūsu grāmatniecība ceļa jūtīs”, “Lielais mantojums”, “Studējošie un grāmata” un daudzus citus. Tāpat jāpiemin, ka Rapa pēc Annas Brigaderes nāves iekārtoja viņai veltītu muzeju “Sprīdīši”, kas atrodas viņu dzimtajā pusē Tērvetē un darbojas vēl šodien. Augstāk par visu Rapa vērtēja cilvēka prāta gaišumu. Kādā Jaungada apsveikumā viņš rakstīja: “Galvai jāvalda pār citām ķermeņa daļām, tas [ir] organisma normālais stāvoklis. Gara interesēm jāstāv augstāk par materiālām. Šī atziņa lai jo dziļi sakņojas tautā nākošā gadā.”[5] 1927. gadā Jānim Rapam piešķīra trešās šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.

1940. gadā Latviju okupēja PSRS un, gluži tāpat kā pirms teju vai 30 gadiem, Jāņa Rapas apgāds un veikals tika nacionalizēts un izlaupīts, grāmatas iznīcināja, bet pats Rapa tika pazemināts amatā, kļūstot par “mazu biroja ierēdnīti”[6].

Bet pat tobrīd grāmatnieks ticēja, ka apstākļi mainīsies uz labu – vienu reizi jau bija viss jāsāk no jauna, gan arī šoreiz izkulsies. Tomēr situācija kļuva jo dienas jo drūmāka, un Rapas allaž gaišajā un priecīgajā sejā bija lasāmas rūpes un grūtsirdība. Jānis Rapa savu dzīvi beidza 1941. gada 30. maijā, “lecot no augstas vietas”, kā vēstīts viņa miršanas apliecībā. Zenta Mauriņa esejā “Karoga nāve” rakstīja šādi: “Manuprāt, galvenais pašnāvības iemesls ir grāmatas, viņa mūža vienīgā lielākā, nozīmīgākā mīlestība, kurai tika ziedoti visi spēki un domas. Un, ja neglābjami tiek iznīcināts dārgākais, zūd jēga arī pārējam.”[7]

Šodien, dodoties savās ikdienas gaitās pa Aspazijas bulvāri, nevar nepamanīt ēkas fasādi ar plašajiem skatlogiem un uzrakstu “Valters un Rapa”. Apgāda darbība ar tā vēsturisko nosaukumu tika atjaunota 1993. gadā, par ko parūpējās Jānis Rapa – izcilā grāmatnieka dēls, kurš nosaukts sava tēva vārdā un kuru tieši tāpat raksturoja bezgalīga mīlestība pret grāmatām un rakstīto vārdu.

Avots: https://naba.lsm.lv/lv/raksts/rigas-stasti/si-dzive-ir-iesieta-vakos.-gramatu-izdevejs-janis-rapa.a127317/