Ķermenis dvēselei ir kā māja. Ikviena dzīvesvieta ir kā atsevišķa pasaule, katrā ir noteikta atmosfēra. Viss ir iekārtots atbilstoši iedzīvotāju vēlmēm. Ja māja sabrūk vai kļūst nederīga dzīvošanai, tā jāceļ no jauna. Nevienam nav izdevies ilgi noturēties savā stāvoklī. Ja mums izdotos atrast tādu dzīvības formu, kurā dvēsele būtu pilnīgi laimīga, nebūtu nepieciešamības pēc reinkarnācijas. Taču tādas dzīvības formas nav, tādēļ cilvēks meklē laimi ne tikai šajā dzīvē, bet ir to darījis visās daudzajās iepriekšējās dzīvēs. Reizēm viņam ir nācies būt par pasaules valdnieku, reizēm – par dzīvnieku… Neviens nezina, cik dzīves cilvēks jau ir dzīvojis, jo samsārai nav ne sākuma, ne beigu.
