Ar Lotu no Strīdnieku ielas ir tā savādi – viņa māk gandrīz visu. Lai gan dažreiz iznāk kļūdīties, piemēram, kad Lāčukam gadās nokļūt atkritumu tvertnē. Bet, kad Jūnass un Mīja-Marija spēj tikai raudāt par to, ka visā pilsētā nav nopērkama neviena pati Ziemassvētku egle, tad Lota ir tā, kas glābj situāciju, – un tad var svinēt Ziemassvētkus.
Astrida Lindgrēne reiz teica, ka viņa raksta bērnam, kas mīt viņā pašā. Otrajā grāmatā par piecgadīgo nebēdnieci Lotu skaidri dzirdam šo bērna balsi: stāsts ir rotaļīgi mīļš un naivi pašapzinīgs – tieši tāds, kādi ir piecgadīgi bērni. Arī šī grāmata – tāpat kā “Protams, Lota, māk braukt” latviski izdota pirmoreiz.
