Kā būtu, ja savu dzīvi varētu nodzīvot vēl un vēlreiz,
līdz visu izdotos izdarīt pareizi?
Vai tad mēs būtu laimīgi?
Ledaini aukstā 1910. gada naktī pasaulē nāk mazulīte un nomirst, nepaspējusi pat ievilkt elpu.
Ledaini aukstā 1910. gada naktī tā pati mazulīte piedzimst vēlreiz, lai pavēstītu savu stāstu.
Kā būtu, ja arī mums tiktu dota iespēja piedzimt otrreiz? Un trešoreiz? Ja mums tiktu dāvāta iespēja nodzīvot dzīvi neskaitāmas reizes? Vai tad mēs spētu izglābt pasauli no neizbēgamā likteņa? Un vai mēs patiesi to gribētu darīt?
Romānā “Dzīve pēc dzīves” iepazīstam Ursulu Todu, kura atkal un atkal izdzīvo pagājušā gadsimta trauksmainos notikumus. Savu neparasto dzīvi Ursula uztver ar ziņkāri, humoru un patiesu vēlēšanos izdarīt visu pareizi. Atšķirībā no pārējiem viņa sev nejautā: “Kas būtu, ja būtu,” – jo viņai ir dota iespēja labot savas kļūdas un līdz ar to – arī dzīvi. Tomēr viņa pieredz arī zaudējumus, nodevību, karu un nāvi. Tad kāds gan labums no šādas likteņa dāvanas?
Vai vispār ir iespējams nodzīvot dzīvi bez kļūdām?
Keita Atkinsone (Kate Atkinson, 1951), angļu rakstniece, studējusi literatūrzinātni, strādājusi par skolotāju, pirms pilnībā nodevās rakstīšanai. Viņas pirmais romāns “Neredzamo stundu muzejs” savā publicēšanas gadā (1995) saņēma Vitbreda balvu. Kopš tā laika viņas daiļdarbi gūst lielu atzinību visā pasaulē. Latviešu valodā izdoti arī romāni “Lietu vēsture” un “Kur ir, tur rodas”, kuros galvenais varonis ir privātdetektīvs Džeksons Broudijs.
No angļu valodas tulkojusi Silvija Brice.
