Kristiāns Krahts raksta ar detalizējošu kaismi, viņa naidā vīd humors un grūtsirdība. Tā ir neparasta saruna. Savā šķietami vieglajā stāstnieka tonī, kas īstenībā ir ļoti prasmīgi būvēts, Kristiāns Krahts ar nievīgu nožēlu, dažbrīd pat gandrīz burleski parādot vācu provinciālismu, vēsta par jaunību, kura negrib ielaisties kompromisos, taču izejas meklējumos neizvēlas nevienu no abām klasiskajām iespējām: nepielāgojas, bet arī nedumpojas.
«Šī uztveres precizitāte, vērojot pasauli, kura sastāv no vienām vienīgām firmu zīmēm, šis modrais acīgums tukšumā, kolektīvais banalitāšu lāsts un līdztekus smalkā diferencēšanas spēja – man vēl nekad nav gadījies sastapt to visu tik kristālskaidrā atveidojumā.»
Gregors fon Recori
«K. Krahta grāmatas varētu iet pie sirds tai pašai sabiedrības daļai, kas jūsmo par Ērvinu Velšu, ķiķina par Čaku Palanjuku, atsaucas uz Duglasu Koplendu, mēģina iejusties Frederika Beigbedera varoņu ādā, akli seko Breta Īstona Elisa norādījumiem, vārdu sakot, ir līdzatbildīga tā dēvēto kulta rakstnieku dzimšanā.»
Pauls Bankovskis
«Tipisko, ļoti trāpīgo sabiedrības vērojumu gandrīz ne mirkli nepamet riebuma un šausmu pieskaņa – ne kultūra, ne primitīva daba, ne cilvēku attiecības nespēj piedot dzīvei jēgu. Vienīgās gaišākās tēmas grāmatā ir bērnības atmiņas, kur jēga vēl nav mirusi, un klišejiska iztēles filma par kopdzīvi ar Izabellu Roselīni.»
