21. gadsimtā izmaiņas Saules starojumā ir izraisījušas polāro ledāju izkušanu un ūdens līmeņa celšanos. Uz Zemes ir kļuvis siltāk, un cilvēki spēj daudzmaz komfortabli eksistēt tikai teritorijās aiz polārajiem lokiem. Londonu ir pārpludinājis pirmatnējais purvs, uz kuru dodas ekspedīcija jaunā triasa perioda floras un faunas pētījumos. Pārliecinoši attēlota leknās pirmatnības atgriešanās. Brēcošo iguānu un pieradināto krokodilu tēli liek paturēt prātā dinozauru laikmetu un Aristoteļa atziņu: «Drīzāk dzejniekam piedodama nezināšana, ka briežumātei nav ragu, nekā tas, ka viņš vispār nebūtu to prasmīgi attēlojis».
Pētnieki atklāj, ka pārvēršas ne tikai vide, bet arī cilvēka daba. Zūd vēlēšanās sazināties savā starpā, viņi iemīl pašu noslīkušo pasauli, tās ūdeņus un laika ritumu. Kad jaunajā mūžības skartajā kārtībā ierodas civilizācijas jēgas personifikācija marodieris Strengmens ar komandu un nosusina gabaliņu purva, tā šķiet šausmīga vardarbība, kuras attēlošanai autors nežēlo krāsas. Šo epizožu iedarbība līdzinās Džozefa Konrāda «Tumsas sirds» spēkam.
Tas ir dabas uzvaras gājiena un civilizācijas norieta laiks, kad cilvēkos pamostas pirmatnējās atmiņas. Ar saviem katastrofu romāniem Balards ir parādījis, ka zinātniskā fantastika ir pareicīgs žanrs pārdomām par eksistences būtību, tās cēloņiem un mērķi.
«Balards, neraugoties uz fantāzijas formātu, ir reālistisks rakstnieks. Viņš demonstrē ne vien to, kādās galējībās aiziet šī pati pasaule, bet testē, kādu ietekmi šīs novirzes atstāj uz cilvēku prātu.»
Viestarts Gailītis, Diena
