“Viena doma neizgāja man no galvas: kā vina, jauna meitene — nu, un tomēr knaze — varēja tā rīkoties, zinādama, ka mans tēvs nav brīvs, un ja vinai bija iespēja apprecēties kaut vai ar Belovzorovu? Uz ko vina cerēja? Kā nebaidījās izpostīt savu nākotni? Jā, es domāju, tā ir mīlestība, tā ir kaislība, tā ir padevība; un es atcerējos Lušina vārdus: “Upurēt sevi ir saldi — priekš dažiem.””
