Tie bijām mēs
Teherāna, 1978: Nāhidai un Masudam ir astoņpadsmit, viņus vieno mīlestība un vēlme gāzt šāha režīmu, lai Irānā valdītu demokrātija. Jaunības aizrautībā viņi jūtas neievainojami. Diena, kad Nāhida paņem jaunāko māsiņu līdzi uz demonstrāciju, izrādās kritisks pavērsiens viņu dzīvē, pēc kura atpakaļceļa vairs nav. Pēc ilgākas bēguļošanas abi – nu jau ar mazo meitiņu – nolemj atstāt dzimteni un sākt jaunu dzīvi Zviedrijā.
Pēc trīsdesmit gadiem Nāhida slimības gultā gremdējas pārdomās par savu mūžu, dusmojas uz visiem – vēzi, meitu, kura gaida bērniņu, nebeidzamo atsvešinātību starp cilvēkiem, kuri cenšas būt iejūtīgi, taču nespēj saprast, ko viņa piedzīvojusi. Šis pārsteidzoši godīgais, ar rūgtu gudrību un kaismi caurstrāvotais stāsts vēsta par mīlestību, vainas apziņu un sapņiem par labāku nākotni, tas burtiski vibrē skumjās un neremdināmā dzīvespriekā.