Vaildfelholas iemītniece
Šis 1849. gadā jaunākās no Brontē māsām sarakstītais romāns ir kā paplašināts izklāsts vecajam teicienam “sievietes liktenis ir mīlēt un ciest”. Anna Brontē attēlo romantisku mīlestību, kas piedzīvo smagu vilšanos nepamatotu cerību dēļ. Galvenā varone Helēna ir kā mūsu Blaumaņa Kristīne – naiva savā cerībā padarīt konkrēto vīrieti labāku. Pati Helēna ir īsts sievietes ideāls.
Romāns sarakstīts kā iemīlējušos puiša Gilberta atmiņu stāstījums savam draugam: kā viņš satiek noslēpumaino svešinieci (Helēnu) un pamazām iegūst viņas uzticēšanos un draudzību, kā iemīlas un uzzina, kas viņa ir īstenībā, lasa viņas dienasgrāmatu, pacietīgi gaida un kā viss beigās laimīgi (protams) beidzas.
Anna Brontē ir izveidojusi smalkus varoņu psiholoģiskos portretus, kādi nu bija tiem laikiem piemēroti un iedomājami. Caur galvenajiem varoņiem viņa pauž savus uzskatus par sievietes un vīrieša attiecībām un sievietes lomu sabiedrībā. Būtībā tāds smeldzīgi pamācošs mīlas stāsts.
