Vasara Bādenē

Leonida Cipkina romāns Vasara Bādenē ir viens no pēdējiem pārsteidzošākajiem atradumiem 20. gadsimta literatūrā. Romāns sarakstīts 20. gs. 60.–70. gados Maskavā, vēlāk to pārsūtīja uz Rietumiem, un 1982. gadā tas iznāca Ņujorkā, septiņas dienas pirms tā autora, pataloganatoma, rakstnieka – autodidakta nāves turpat Maskavā. Rakstīta „atvilktnei”, Vasara Bādenē pēc iznākšanas iemantoja slavu un to tulkoja visās lielajās literatūras valodās. Cita starpā, par „laimīgu atradumu” tā kļuva arī Sūzenai Sontāgai, kura, kā pati apgalvo, šo „meistardarbu” uzgājusi „noplukušu lietoto grāmatu stendā Čaringkrosroudā Londonā”, kas ir apbrīnojami, jo, viņasprāt, runa ir par „vienu no lieliskākajiem, pacilājošākajiem un oriģinālākajiem sasniegumiem šajā literatūras un literārisma gadsimtā”. Vasara Bādenē stāsta par Fjodora Dostojevska dzīvi no 1867. gada vidum līdz nāvei: iespaidīgais Dostojevska nāves apraksts, kā uzskata Sontāga, salīdzināms ar “nāves aprakstiem Tolstoja darbos”. Tai pašā laikā tas ir stāsts par Dostojevska sievas Annas mīlestību un ciešanām, kas saistītas ar rakstnieka kaislību uz azartspēlēm. Neparasta ir romāna forma, tā ietver divus paralēlus stāstus: stāstītājs (rakstnieks pats) brauc vilcienā uz Ļeņingradu un vienlaikus risina stāstu par to, kā Dostojevskis dodas uz Eiropu. Rakstnieka stāstījums atspoguļo vilciena gaitu, tā šūpošanos, raustīšanos un apstāšanos, kam atbilst gari jo gari teikumi, kuros brīvi mainās laika formas; un mēs te jūtam līdzi Dostojevska ruletes spēlei Bādenē, te nokļūstam aizkustinošos Ļeņingradas blokādes stāstos. „Iespējams, ka tikai tāds nāves apsēsts hipohondriķis arī varēja izdomāt teikumus, kas ir brīvi tik neparastā veidā,” raksta Sūzena Sontāga. Leonida Cipkina ritmizētās prozas tulkojums ir īsts pārbaudījums jebkuram tulkotājam. Viena no romāna apakštēmām ir arī Dostojevska antisemītisms: Leonids Cipkins uzdod visai politnekorektu jautājumu, kāpēc tad gandrīz vai visi pazīstamākie literatūrpētnieki Krievijā, kuri studējuši Dostojevski, ir ebreji. L. Cipkins neatrod labāku atbildi kā to, ka viņu gadījumā mīlēt Dostojevski nozīmē mīlēt literatūru. Anatolijs Naimans (1936) visplašāk pazīstams kā viens no četriem „Ahmatovas bāreņiem”, starp kuriem bija arī Josifs Brodskis, kura sakarā A. Naimanu bieži mēdz pieminēt. Ar Annu Ahmatovu Naimans iepazinās 1959. gadā, bet no 1962. gada beigām bija viņas literārais sekretārs. Anatolija Naimana paša sacerējumi līdz 1989. gadam tika publicēti tikai samizdatā – Padomju patoloģijas antoloģijā, antoloģijā Salas, Konstantina Kuzminska daudzsējumu antoloģijā Pie zilās lagūnas. Pirmā poēzijas grāmata Anatolija Naimana dzeja iznāca 1989. gadā ASV ar Josifa Brodska pēcvārdu. A. Naimana asprātība un priekšplāna loma, kuru viņš atveidoja tā sauktajā „otrajā kultūras realitātē”, tagad jau ir hrestomātisks fakts – kaut vai tādēļ, ka daži viņa joki un augstprātība, kuru attaisnoja šī otra kultūra, ir fiksēta, piemēram, Sergeja Dovlatova darbos. A. Naimans kopš 1989. gada publicē atmiņas: par Annu Ahmatovu un sabiedrību, kurā viņa apgrozījās, par Jesaju Berlinu (romāns Sers).