Kad kalni runā
Krājuma trīs daļās „Fānu kalni”, „Karpati” un „Centrālais Kaukāzs – Ingušetija” apkopotajās esejās mijas romantiska jūsma par tālu zemju un kalnu burvību, dabas varenības, noslēpumainības un krāšņuma atklāsme un sadzīvisks kalnos kāpēju humors.
„Laika jēga sen jau pazaudēta, lūpas sprēgā, kakls apdedzis, elpas trūkst pēc pāris soļiem – ak, vai reiz šīm mokām nebūs gals! Kaut nu šoreiz izdzīvotu! Nekad nekur vairs nekāpšu. Noejas nav – tās vietā vārās milzīgs raganu katls, zemākajās vietās ar šņākoņu pārveldams pāri korei atritinātus miglas blāķus. Lejā netikt, jānakšņo uz pārejas. Sānus spiež, bet izklātajās teltīs silts, zvaigznes pienāk tik tuvu, ka bail pacelt galvu – šķiet, tūlīt tūlīt apdauzīsim galvu”.
